apraksts

Ezera vēsture

Burtnieka senākais zināmais nosaukums ir Astigjerve vai Asters. Tā savulaik ezeru saukuši šajā novadā dzīvojošie lībieši.

Burtnieka ezera apkārtne bijusi apdzīvota jau akmens laikmetā, un to apliecina ezera teritorijā saglabājušās liecības - Zvejnieku apmetne I un II, kā arī Zvejnieku senkapi. Pie Rūjas upes ietekas Burtnieka ezerā netālu no Zvejnieku mājām atklāta mezolīta apmetne Zvejnieki II, kas datēta ar 7. gadu tūkstoša beigām līdz 4. gadu tūkstoša vidum pirms mūsu ēras. Tajā pašā vietā atrasts arī kapu lauks. Pie Burtnieka ezera atrastas arī neolīta apmetnes - Zvejnieki I, kas datētas ar 4.-2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēra. Šis arheoloģiskais komplekss atrodas Vecates pagasta, Zvejnieku māju teritorijā, un tas tiek uzskatīts par nozīmīgāko akmens laikmeta arheoloģisko objektu Baltijas valstīs.

Hronista Indriķa laikā 13. gadsimtā un arī vēlāk ezers dēvēts par Astijervu, kas igauņu valodā varētu nozīmēt Igauņu ezers, savukārt lībiešu valodā - Trauka ezers. Šāds skaidrojums saistāms ar faktu, ka senāk latvieši un igauņi apdzīvojuši ezera apkārtni, un tā vidū bijusi teorētiski pieņemtā robeža abu apmetnēm.

Ezers šodien

Burtnieka ezera austrumu krastā noteikts liegums "Burtnieka ezera pļavas". Pēc iztekas - Salacas - regulēšanas 1929. gadā ezera līmenis pazeminājās par 1 metru, atsedzot zāļainu piekrastes joslu. Burtnieks ir vienīgais ezers Latvijas krastā, kur viļņu darbības rezultātā izveidojušies klinšu atsegumi - tie atrodas ezera dienvidaustrumu krastā dienvidos no Burtnieku baznīcas. Pēc ezera līmeņa nolaišanas viļņi vairs nesasniedz smilšakmens atsegumus, un klinšu augstums pamazām samazinās - tās ir aizaugušas. Klintis ir aizsargājamais dabas objekts. Burtnieka ezers iekļauts Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, ainavu aisardzības zonā. Burtniekā konstatētas vairā nekā 20 zivju sugas.
Informācija no http://burtniekunovads.lv/public/lat/turisms/dabas_objekti/burtnieka_ezers1/