Jebkurš cilvēks var sasniegt jebko, ko vien vēlas, ja vien ir vēlme darboties – tā uzskata Natālija Jermolajeva, “OWA fashion” vadītāja. Natālijai ir neārstējama genetiska slimība, taču tas netraucē augt un attīstīties, pārspēt pašai sevi un pierādīt to, ka arī cilvēki ar īpašām vajadzībām var izsisties Latvijas tirgū. “OWA fashion” ir sociālais uzņēmums, kas ražo kleitas, kreklus, džemperus un citus apģērbu gabalus ar skaistu ūdenskrāsu apdruku. Apģērbu zīmola vadītāja Natālija mūs iepazīstina ar savu ideju un darbiem: “Mans uzņēmums OWA ražo apģērbus ar latviešu mākslinieku gleznojumiem, kas pārnesti uz auduma ar sublimācijas drukas tehnikas palīdzību. Esam vienīgie Latvijā, kas strādā šādā tehnikā, apvienojot tieši gleznu un apģērbu dizainu. Viss aizsākās tieši ar ideju, tā bija biznesa pamatā. Tad sekoja testi, izmēģinājumi, kas turpinājās ar pirmo kolekciju un produkta palaišanu tirgū. Joprojam varu teikt, ka šobrīd ir tikai sākums un mēģinājumi atrast pareizo ceļu, sasniegt pareizo auditoriju un tirgu. Projekts darbojas tikai pusotru gadu. Mēs redzam, ka klientiem patīkam -  pieprasījums ir, tomēr, ja godīgi, redzam, ka ne visi, kas vēlas, var atļauties mūsu produkciju. Šajā gadījumā mēs meklējam vidusceļu, lai apmierinātu pieprasījumu, kā arī projekts sevi attaisnotu no finansiālās puses.” Natālijai slimība netraucē pierādīt savu konkurētspēju Latvijas darba tirgū: “Viens no OWA projekta mērķiem ir parādīt, ka arī cilvēki ar invaliditāti spēj ražot dizaina preces, kas ir pieprasītas tirgū, ka viņi var darboties biznesā līdzvērtīgi citiem, ka var vienkārši strādāt un mācīties kā citi. Šobrīd es studēju dizainu Rīgas Tehniskajā universitātē.” Natālija uzsver, ka, protams, viss ir atkarīgs no katra cilvēka attieksmes un iekšējās pasaules, bet kopumā, vismaz viņa pati, izjūt pozitīvu attieksmi no līdzcilvēku puses. Galvenais ir pašam būt aktīvam, pierādīt sevi, vēlēties darboties: “Pret sevi lielākoties jūtu pozitīvu attieksmi - līdzcilvēki, ārsti, ierēdņi ir ļoti atsaucīgi. Šobrīd arī no valsts puses ir pieejamas atbalsta iespējas. Pirmkārt, mums pašiem jābūt pozitīvi noskaņotiem, ir jārada pozitīvā noskaņa. Ir svarīgi gribēt strādāt, veikt kādu noteiktu darbu, būt noderīgam, nākt ar iniciatīvu, idejām. Otrkārt, svarīga ir izglītība. Svarīgi iegūt konkurētspējīgu izglītību, kas ir pieejama invalīdiem arī ar kustību traucējumiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā.” Natālija ir ļoti pozitīvi noskaņota un atzīst, ka Latvija, viņasprāt, ir invalīdiem draudzīga zeme: “Pēc savas pieredzes varu teikt, ka jā, tā ir – ļoti draudzīga zeme. Dīvaini teikt, bet man, piemēram, vienmēr ir prieks doties uz VID, tur mums visi pakalpojumi ir bez rindas, konsultanti visu izskaidro, palīdz, iesaka, vienmēr piezvana, piedāvā jaunas iespējas. To pašu varu teikt par savu sociālo dienestu, kur konsultante ļoti atbalsta invalīdu strādāšanu, ļauj pielāgot vizīšu laiku manam darba laikam, un arī, ja vajag, atgādina, ka jāatnes kādi dokumentus. Cilvēki ir atsaucīgi.” Ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, kuri jūtas izolēti no sabiedrības, taču Natālija uzskata, ka Latvijā viss ir sakārtots tieši tā, kā nepieciešams, lai cilvēki ar invaliditāti nejusots izolēti un atstumti: “Manuprāt mums ir nepieciešamas tās priekšrocības, kas mums jau ir pieejamas, jo tās ļauj būt aktīviem un neizolēties. Piemēram, es nezinu kā bez invalīdu stāvvietas slimības saasinājuma laikā es apmeklētu veikalus, kā bez pensijas es spētu apmaksāt zāles, kuru summa ik mēnesi sasniedz vairākus simtus, kā bez iespējas apsēsties es nostāvētu transportā. Viss ir diez gan sakārtots. Un nav arī nekādas nepamatotas žēlošanas tikai tāpēc, ka man ir īpašas vajadzības - augstskolā man neliek augstākas atzīmes kā citiem, tikai tādēļ, ka esmu cilvēks ar īpašām vajadzībām, šajā ziņā nav nekādas žēlošanas, un nevajag arī, tomēr pasniedzēji saprotoši attiecas pret kavējumiem, kas rodas slimības vai procedūru dēļ.” Natālija aicina cilvēkus darboties, jo Latvija ir iespēju zeme – atliek tikai atrast girbasspēku: “Latvijā ir daudz brīvu darba vietu, tikai jāgrib strādāt. Ja nekādi neizdodas atrast darbu, kas būtu atbilstošs atalgojuma vēlmēm, jāparskata savas prasības, prasme un pieredze – varbūt tur ir kāda vaina, varbūt gribam par daudz un jāsāk ar sevi.”